Dinas BIKE ADVENTURE RAID 2011

Dundaga, 15.-16.oktobris.

 

Pagājušajā nedēļā , sagatavošanās RAIDam ietvaros, veiktais velo pargājiens zem kodētā nosaukuma Velkonis'11 , marštrutā Gulbene- Ieriķi pa demontēto dzelzceļu ar saviem 140km.. deva pārliecību, ka  gan ar velo RAIDā viss būs ok. Tomēr .. es pat sapņos neredzēju, ka km rekords tiks lauzts ar tādu pārspēku. RAIDs šogad mani piebeidza ar aptuveni 240km uz velo + nenosakāms, bet salīdzinoši neliels attālums ar kājām, un gaidīts, bet tomēr par lielu, attālums vertikāli..kokos, torņos, jumta korē utml. Bet tagad par visu pēc kārtas.

 

Komanda : Izkusties.lv jeb Ģirts, Henrijs, Andris un es (Dina).

Identi , tradicionāli pie meitenes un 1 velo.

Pasākuma ilgums : 24h, mēs beidzām 23h:14min.

Rezultāts: 9 vieta.

 

 

Starts. Kartes atrodas pie vecās Dundagas dzelceļa stacijas, bet turpat netālu no skolas. Tikko pabeiguši pumpēt manu bīstami tukšo riepu, gatavi doties pretīm izaicinājuma un aptaujāt vietējos par stacijas atrašānās vietu, bet nepaspējam, jo vairums dalībnieku zinoši sāk jau virzīties otrpus skolas ēkai..nu ko mēs līdzi un tiekam pie 1.uzdevuma.

 

Score-O. Karte 1:10000 , bet tāda „strīpaina un haotiska”..daļēji foto, daļēji Jāņa sēta, daļēji pilsētas ar ielu nosaukumiem un viens papildkvadrātiņš ar shēmu, kas sākotnējā kartes bardakā izslīdēja no uzmanības loka.  Kopā 12kp ar dažādām punktu vērtībām, divas vērtības x un y jeb nezināmas. 16/8/33/6/12/26/23/19/3/18/x/y. Jāsavāc summa 161. Tā kā sākotnējā funktierī neredzējām mazo shēmiņu ar diviem punktiem, matemātiski iznāca, ka noteikti ir jāņem viens no nezināmajiem.. Paņemot Y ar 28 puntiem, sanāk 10 par daudz, nolemjam, ka jāņem tuvākais gals ar lielajām punktu vērtībām (33), jo bez tām neiztikt..un turpinam skaitīt. Nav tik viegli izdomāt kombinācijas no aptuveni 10 divciparu skaitļiem, lai nonāktu uz vēlamo rezultātu. Kamēr desojam..atnāk apjausma par mazo shēmiņu kartes stūrī ar diviem papildpunktiem.

 

 

Andris tiek pie viena rezultāta, kas dod  vēlamo punktu skaitu, nolemjam .. izskriet to un neķimerēties vairs ar matemātiku. Meklējas viss raiti, bet labi ka piečekojam viens otru... jo kartes raibumā un ātrumā palaist garām kādu kp arī nav grūti. Lai arī skrienam braši, citiem ir veicies krietni vien ātrāk. Plānošana nokliboja. Posms beidzas Dundagas pilī, kur jāpaķemmē pagalms un dažas iekštelpas, atrodot norādes  vai foto no pieciem KP Dundagas apkārtnē: Vilnas fabriku , Dundagas pils maketu, Vecas ZIL (vai tml) automašīnas, divi lieli labības vai kā tāda rezervuāri un Dižkoks uz naudas zīmes. Izpalīdzīga ir gan sētniece, gan skolas komendantes... un drīz tiekam pie pietiekoši drošām un precīzām norādēm kurp doties. Atliek vien aizbraukt, uzrāpties pa kāpnēm vai  kokā, ielavīties pāris viesumāju pagalmos. Ciemā Pāce, vilnas fabrikā ne tikai klusiņām no konkureniem jāmēģina atzīmēties pie griestiem piekārtā KP, bet arī vizuāli spēt noteikt vilnas dziju krāsu ninases, izlēdzot no kopējā skaita 35  vienādās krāsas,- tā nonākot līdz KP nummuram, ko jāapmeklē nākošajā posmā. Mums Andris „vienkārši zināja/nojauta” atrisinājumu... jo precīzi to noteikt , likās gandrīz neiespējami. „Verim no proverjaem”, bet tas jau nākošajā sērijā.

 

Posms Nr.3. Velorogainings Dundagas apkārtne.

Kontrollaiks 2h. Ja neiespringst uz visu nezināmo (vilnas fabrikas KP) ķemmēšanu, iekļauties 2h plānotais attālums īsti problēmas nesagādāja. Tātad jāņem visi zināmie KP un minamais punkts pēc intuīcijas vai „pa ceļam” principa. Sākam ar 113kp pusi, pa ceļam pagonkojot pa vietējo lidostu, „izbaudot” pirmos 1,5km pa dubļainu pļavu, salapinot kājas bebru dambī. 118Kp atrodas pie skaistas vecas koka mājas- Kubalu skolas, kur tagad atrodas Ernsta Dinsberģa memoriālais muzejs, par kuru gan nopriecājamies tikai no ārpuses. 119KP atkal patīkams pārsteigums: Valpenes piramīda. “Tā ir piemiņas vieta Krišjānim Baronam. Piemineklis pēc savas formas ir lielu akmeņu krāvums, kas simbolizē Krišjāņa Barona lielo ieguldījumu Latviešu tautas dziesmu krājumam un apkopojumam.

 

 

Šeit pat ir atradusies Valpenes muižas ēka, kurā Krišjānis Barons kopā ar savu māti ir dzīvojis. Akmeņos ir iekalti Valpenes ciema māju vārdi. Daudzas mājas dabā vairs nav sastopamas, bet to mājvārda kultūras vērtība saglabājas. Akmeņos iekalto māju vārdi ir izvietoti atbilstoši mājas atrašanās vietas virzienam. Sekojot iekaltām norādēm, ir iespējams uzkāpt piramidālā krāvuma pašā virsotnē.  Foto SU bija jāatrod  māju nosaukums  uz kartes redzamajā fragmentā un jāsaskaita “pakāpienu” zīmītes. Ātri apjautām, ka bildē redzamais R burts ir debess puse un tad atrast nosaukumu bija bērnu spēles. Palīdzēja arī blakus esošā informatīvā karte, lai nokļūtu pie paša KP šajās, nu jau neesošajās mājās. Pakāpienu zīmītes tāds slidens jēdziens…35/36/37..nokļūdīties viegli.  114Kp atkal pārsteigums: Peldangas alu labirints. Tā ir sarežģīta šauru pazemes alu sistēma ar 5 ieejām un kuru kopgarums sasniedz 70m.

 

 

Šeit mani pārsteidza klaustrofobiskas sajūtas un Igauņu nedraudzīgums… letiņi tomēr informācijā dalās un viens otram palīdz, nevis izvairās ar frāzēm…”mēs domājam kautkur tur>>>>”, kad paši jau punktu paņēmuši, bet lai… tāpat atrodam. Aiz punkta pie Vādzenes kapiem tiekam pie pirmās caurās riepas: kas autors? Protams es. Pa ceļam vēl uzminamais/uzminētais  kp un  pēdējais – Karātavu kalna taku labirints: pariņķojam, kamēr ieraugam un atpakaļ uz SC. Interesants un piepildīts posms, nu jāņem līdzi viss naktij un jādodas atkal ceļā.

 

Posms Nr.4/5/6. Dundaga - Baltijas senkrasts - Vīdale.

Diezgan vienkāršs pārbrauciena posms ar KP aiz grāvīša un kokā, pavadīts ar saulrietu un skaistām debesīm. Līdz ar kārtīgas tumsas iestāšos ieripojam Lateves apkārtnē, saņemam PSRS ģenerālštāba 1967.gada karti mērogā 1:19000. Jāpastaigājas mazliet ar kājām. Paredzēti 2 precīzie KP, 2Kp uz līnijas gar upīti un viens no 4  iezīmētajiem, jeb Valpenes piramīdas pakāpienu skaita punkts. Dotais laiks 1h. Lai arī pieredze ar ļoti vecajām kartēm ir izteikti slikta, sākums šķiet ļoti cerīgs, jo ceļš pa senkrasta kalnu grēdu atbilst īstenībai, stiga ir, pārbrienam grāvīti uz nākošo kalnu sistēmu.. droši dodos augšā, meklējot ieloku…. Grūti pateikt,- kas notika: aptumsums, apmulsums, tumsa vai vadātājs… Pēkšņi, nav ne punkta, ne ieloka, kompasa virziens mulsina, griežoties atpakaļ nekas vairs nenotiek tā kā bija šurpnākot, visapkārt stāvas nogāzes uz leju… Pāris minūšu laikā iestājas gandrīz izmisums. Par KP atrašanu vairs neiet runa,.. būtu labi tikt ārā no meža;))  paldies dievam ka bija uzlikts azimuts, var mēģināt virzīties pretējā virzienā, cerot, ka neesam pārāk novirzījušies sānis. Pēc 5-10min. gājiena atrodam  redzētas vietas: stigu/ceļu, šķiet redzētu nogāztu koku.. Lai arī gribas mukt ārā, nolemjam pamēģināt paņemt vēl vienu KP, tomēr arī šis rokā nedodas . Toties nonākam pie  upītes uz kuras ir 2 slēptie KP, vismaz vienu atrodam un nolemjam doties ārā, taupot ķemmēšanas laiku un izslēdzot iespēju nokavēt atgriešanos. Vispār.. ļoti neveiksmīgs posms. Pārliecība ir sagrauta, bet savācamies un dodamies tālāk. Nākošais 40Kp ar velo atkal tāds slidens, jo jaunajā kartē ceļš šajā kvartālā nemaz neved, bet ir cerība atrast veco ceļu no PSRS  laiku topenes. Čekojam attālumu un atrodam īsto ceļu. Plus/mīnus ceļš izveic tos trikus, ko no viņa gaidam, tomēr mazliet atkal stress iemetas, jo ir daži neparedzēti sazarojumi un ne viss izskatās tā kā gribētos… tomēr Megaakmens uz kura Kp jāatrodas… atrodas! Pati KP prizma iekārta vēl pāris metrus virs akmeņa, virvē, kas savieno blakus esošos kokus.. Esam kopā ar Gandra komandu, ierodas arī Igauņi, komandas sadarbojas… stāvot uz vairākus metrus augstā akmens, uzdabūnam tur riteņus, pārmetam virvi  pār  striķi un džeki pievelk. Vispār akmens iespaidīgs!!!! Ārā no šīs čuhņas un ripinam visi tālāk itin ņipri. 41KP atkal uz senkrasta.. grūti pievārēt apjukumu, jo Z nogāze ir plašs jēdziens, kaut kur mistiski augstu kāpt, cik tālu… un precīzi kur, - nav skaidrs, minstinamies. Andris mums uzņemas iniciatīvu, brienot gravā un vismaz mēģinot kaut ko ieraudzīt un veiksmīgi redz, kur Igauņi atzīmējas. Laižoties pie viņa, izdodas izbaudīt dubļu slidkalniņu, neteikšu, ka biju sajūsmā, bet sapriecājos, ka izdevās sabremzēt neielidojot  Lorumupītē. Pārējos divus KP ņemam labā ātrumā un azartā, redzam stipros konkurentus un priecājamies, ka esam turpat.

 

Mazliet aiz Vidales, nonākam Cirstes ciemā, kur pie karjera mūs gaida ķemmēšanas uzdevums. Jāatrod četri KP karjerā un pieci KP 500-700m garā gravā. Visapkārt melna nakts, KP ir aprīkoti ar gaismeklīšiem (sarkaniem, mirguļojošiem vai baltiem) un pie KP ir maisiņš ar kartes puzzles gabaliņiem, kurus varēsim izmantot noslēdzošajā rogaininga posmā. Tie ieteikts dalīties: vienam ķemmējot karjeru, jo šeit ir atklātas vietas, bet pārējiem doties mežā.  Pa gravas apakšu tek upīte un iet ceļš, īpaši brist pa stāvajām un augstajām nogāzēm negribas, nākas kustināt galvu ;)  Nodzēšam lampas, ejam pa ceļu un blisināmies apkārt.. un rokā ir!!! Lampiņas, kā velna actiņas mirguļo kaut kur augstu virs mūsu galvām… sākumā viena, tad otra un trešā.. Ļoti labi, ka esam pietiekoši ātri šeit un nav vēl burzmas, jo tiklīdz konkurenti sāk vazāties ar ieslēgtām lapmām…viss funktieris kaķim zem astes un ieraudzīt neko vairs nevar. Ceturtais KP arī atnāk viegli, bet piektais ir jāpameklē cītīgāk… izrādās, iespīdēšanās frekvence tam ir stipri retāka. Esam ļoti veiksmīgi tikuši galā un izejam jau labākā pozīcijā kā ienācām. Nākošais ir šķiet RAIDos vēl nebijis uzdevums… Līnija kartē, paldies dievam gandrīz 100% pa ceļu, un  kādas 8 nofotogrāfētas situācijas, kuras jāmēģina tumsā gonkojot ieraudzīt. Sākumā no galvas grozīšanas sāk sāpēt jau kakls, gandrīz jāuztraucas, jo jau kādus 5km neviena atbilstoša bērza, vārtiņu vai putnubūrīša. Tomēr pagriežoties uz Dūmeles ciemu, lēnām viens pēc otra objekti paši iekrīt acīs. Dūmele tāds dīvains, sakopts izstiepts ciematiņš ar vecu kapsētu, kas aizmucis no jūras malas un aizslēpies aiz lielā Bažu purva. Ceļš lēnām no ciemata kvalitātes ceļa, pārvēršas par paslapju meža ceļu, bet beigās izvilina mūs ārā uz Ventspils- Kolkas šosejas iepretim Košragam. Tā kā brauciens kompānijā ar Ebiku tāds diezgan ņiprs sanāca, šķiet ka jāietur maza pauzīte un kas jāapēd. Par spīti Andrim, kas mūs steidzina, lai nepazaudējam kompāniju, iekārtojamies autobusa pieturā un apēdam maizītes ;) .. Līnija ir beigusies, bet līdz starpfinišam  vēl jāatrod 2 Kp Pitragciema apkārtnē un tad uz Mazirbes pusi uz starpfinišu. KP pie Pitragupes tāds piņķerīgs, lai arī sastopam šeit visus ko palaidām garām ēdot maizītes, tomēr vajadzīgo upes līkumu nevaram un nevaram atrast, nāk virsū kārtējais noguruma vilnis, kas ietekmē spriestspēju. Kalna punkts jau patīkamāks un nu nākas tik izlemt, kā braukt uz Mazirbi: pa jūras malu (vistuvāk), pa meža ceļu (škiet te iet tāds kā zemīgais mežaceliņš, tomēr jāizlīkumo arī caur Košragu pa ceļam), vai pa šoseju (mazliet apkārt – lieki kādi 2km, bet pa asfaltu un drošāk). Izvēlamies ātro un drošo variantu. Starpfinišs ir kāpās, gandrīz jūras krastā, nedaudz pirms Mazirbes. Tie piedāvāts sen nebijis bonuss – pakāpt kopā ar riteni pa metāla torni. Puiši smuki mani piepaceļ un viss notiek! ;)

 

Posms Bike&Run.

Teikšu godīgi.. ja Identi ir visiem, tad jēga  šādam posmam palielinātos, bet pie nosacījuma, ka jāatzīmējas tikai meitenei un vienam ritenim, skrienošajam sastāvam ir Nenosakāma Jēga. Posms norisinās pēc PSRS armijas ģenerālštāba 1967.gada kartes, mērogs 1:20000. Neko labu tas viss nesola, bet..patiesībā šoreiz negāja tik traki slikti. Apmeklējam laivu kapsētu, vecu molu... organizatori meitenes nesaudzē: oktobra un nakts vidū jābrien jūrā līdz gurniņiem.. Nākošais punkts pa pludmali, pāri  upītei... jāmin kārtīgi, lai nenosalst. Krastmalā galvu jauc makškernieks, kas ķer butes... : „visu daram nepareizi, priekšā esot upe...” man gan liekas, ka jau viņai pārbridām ;)) Uz 52KP riskējam un nevis braucam atpakaļ un apkārt, bet pa liedagu uz priekšu, cerot atrast veco ceļu/taciņu. Čekojam attālumu. Tomēr taciņu no krasta neredz, brienam kāpās...ar domu iet pa taisno, vai taciņu ieaudzīt... Kādu puslīdz ejamu/braucamu taku atrodam, viss gan nenotiek gluži tā kā domāts, bet redzot kā virzienā uz jūru virzās kāda cita komanda... saprotam, ka punkts ir perpendikulāri jūrai..tik uz priekšu ;) Un IR!  47Kp..mazliet pieimrovizējam, sadarbojamies un  punkts rokā diezgan veikli. Punkta vieta smuka: demontētais mazbānīša ceļš ar atjaunotu tiltiņu. Izmantojam veco dzelzceļu, lai no šejienes izkultos un ar siltu vārdu pieminam Henriju – demontēto dzelzeļu mīļotāju.  49KP gar Mazirbes Baznīcmuižu, bet uz pēdējo 53Kp izvēlamies no sabiedrotajiem atšķirīgu variantu: pa taisno pa stigu... ja sākumu var braukt, tad kādus 600 m tomēr dabūnam nobrist, nostumt, škērsojot slapjās Kurzemes piekrastes vigas. Bet  īsti nezinu prieks vai kreņķis, iznākot uz ceļa 200m no punkta... tie paši, mūsu draudziņi pa apkārtceļu arī ir klāt. Nu tik jātiek atpakaļ, tajā pašā tornī jāuzrāpjas 4x augstāk...  lēnā garā.. kāpšana sāk besīt...

 

Posms – Atpakaļ uz mājām 10/11/12.

Šoreiz dabūjam super-puper vecu karti : 1929.gada izdevums, mērogs 1:75000, papildus nāk divas shēmiņas ar KP vietām:  Starp Lielo un Mazo Pēterezeru un pie Slīteres bākas. Kartē patreizējās šosejas Ventspils- Kolka, vienkārši nav… , paralēli jūrai iet dzelzceļš, dažāda lieluma takas, bet šoseja, kas  sākotnēji iet Ventspils virzienā, pagriežas un aiziet iekšzemē. Lai nokļūtu pie vajadzīgā punkta starp ezeriem.. šī šoseja būtu arī jāizmanto. Ja labāk pazītu piejūras ceļu tīklu, varēja atpazīt ceļa virzienu, izliekumu  - tas atbilda Mazirbes- Dundagas ceļam, kas aizvijas ezeru ieplakai pa otru pusi. Mēs savukārt uzņemam aptuveno attālumu un rullējam Ventspils virzienā… ir aizdomīgi, ka citas komandas neredz, ir aizdomīgi, ka 3.5-4km jau nobraukti, bet nekāda pagrieziena nav. Salst kājas, beidzot novelku savas jūrā un citos slapjumos izmērcētās termozeķes un ieauju sausās zeķītēs. Atkal var braukt tālāk. Uztaisam sapulcīti un izvirzam hipotēzi, ka ejam paralēli garām punktam… un šoseja vecajā kartē tiešām nav. Griezt iekšā, pāri ezeram/purvainai vigai bez precīza izejas punkta un ceļa, manuprāt nav prātīgi, tāpēc nolemjam braukt līdz pirmajam lielajam ceļam pa kreisi, kartes stūrītī redzamais uzraksts  „..īkciems”, ļauj cerēt, ka šāds ceļš būs. Esam piesējušies, taciņa atpakaļ gar ezeru/vigu iet diezgan braucama un atkal uzņemot aptuveno attālumu rullējam. Punkta tuvumā šur tur pa gabalu redzamas citu dalībnieku lampiņas, izskatās gan ka daži brien pa purvu…, satiekam atkal Ebiku, viņi ir izplosījušies vēl trakāk pa mums ;) Nākošais pieturas punkts: Slīteres bāka. Mazliet ieskatīties kartē var, bet ceļš nu jau skaidrs, jāsavāc tik spēki uzbraukt Vecajā Baltijas jūras krastā… No Slīteres bākas, lejup ved koka trepītes un apmēram 1.5km gara koka laipa pa purviņu. Punkts ir protams takas tālākajā galā. Izklausās nevainīgi: koka laipa, bet… patiesībā diezgan nejauks pasākums, daļa no stāvajām trepēm ir sabrukusi, dēļi ir slideni, izpuvuši, ik pa brīdim kaut kur ielūzt, labi vēl ka nesaduramies uz vecām naglām. Krūms atpakaļceļā ievelk mūs „pa taisno” variantā … protams, ka mīlīgāk ir iet pa purvainu zemi nevis slideniem baļķiem, žēl tik ka zeķes atkal slapjas. Turamies kompānijā un braucam uz nākošo 57KP, mazs apmulsums, kad ceļš pļavā izbeidzas, bet tomēr sākumā kā meža izvešanas, bet beigās atkal normāls mežinieks. Braucam un jau redzam lampiņu spietošanu KP rajonā, jāatrod ēka. Nogurums nāk virsū, jo arī rīts jau tuvojas lēnām, paliekam neuzmanīgi un neizčekojam, ka šeit mūs sagaida SU. Attiecīgi būtu jāsaprot, ka objektam  ar SU vajadzētu būt iespaidīgam. Ķemmējam meklējot drupu un krūmu  biežņā vajadzīgo māju un mazliet pazaudējam viens otru, kas noved pie situācijas, ka atrodot meža vidū iespaidīgu nepabeigtu viesnīcu, villu ar 3 stāviem, kur jārāpjas uz jumta korītes ar visu riteni esam tikai ar vienu drošināšanas sistēmu. Kas nozīmē, ka gribot, negribot ar jumtu man būs jātiek galā vienai. Čīkstu un grabu… bet izdaru. Puiši cik varēja palīdzēja un uzmundrināja. Pats jumts tiešām ekstrēms.. apmēram 10cm uz katru pusi no korītes augšas skārda virsiņa, bet uz abām pusēm lejup stiepjas slapju koka skaidu/skalu (vai tamlīdzīgu izstrādājumu) jumts. Uzkāpjot uz koka, visai liela iespējamība ir paslīdēt, sajūta tāda kā uz šauras kalna korītes… kā slīd tā izlīdzsvarojos apsēžoties ar kājām katru savā pusē ;) smieklīgi protams, bet līdz brīdim, kad bailes atnāk un nav spēka arī piecelties, ritenis neērts un smags, pedāļi ķeras skaidās… diezgan ātri saprotu, ka jāpiedrošina arī velosipēds… jo ja palaidīšu nejauši vaļā paslīdot, tad diez kas tur vairs pāri paliks. Karabīni pie metāla detaļām piestiprināt nevar, atliek bremžu, ātruma šlauciņa… pārāk uzticami gan nav, bet labāk – kā nekas. 10metrus turp nomocu, sen nebiju lamājusies ;)))… Atpakaļ virzienā uzķeru jaunu metodi.. riteni lieku kā štociņu/līdzsvarotāju sev priekšā, katrs no riteņiem savā pusē jumta korei un lēnītēm pa kori pietipinu klāt.  Esmu laimīga, kad tieku no tā visa nost.  Nākošais KP ir ministarpfinišs, no kura var doties kāju rogaininga posmā.. iekšā slapjajā purvā ar tūkstošiem saliņu. Vēl ir tumšs. Andris protams purvu grib, bet mēs pārējie tomēr vienojamies par taktiku neslapināties un atstāt vairāk laika rīta rogainingam ar velo. Vēl gan jāpaņem punkts kokā. Tuvākais dižkoka zars ir krietni virs galvām, pārdabūnam virvi pāri vēl nākošajam zaram pie KP prizmas, es ceru, ka puiši varēs mani uzvilkt. Tomēr.. berze uz zara dara savu un man ir kaut kā jāpievelkas, lai tiktu augšā..sēdēt un svilpot nevarēs.  Domāju un jau bubinu, ka to vienkārši vairs nespēju, bet… kaut kā puišiem tomēr izdodas mani tur augšā uzrunāt. Viss jau notiek palēnināti un ar piepūli, pašdrošināšana  no divām savienotām  cilpām, velosipēda uzdabūšana augšā, cenšos manipulēt ar karabīnēm un cilpām, neko nenometot lejā… Lūdzos, lai šī būtu pēdējā vieta, kur man jārāpjas… Nu vēl tikai 59Kp un SC. Lai būtu jautrāk, mana aizmugurēja riepa atkal ir tukša. Vēlreiz salīmējam un nomainam. Vispār nogurums ir atnācis, ātruma vairs nav, spidometrs rāda jau vairāk kā 200km. Visas cerības uz sacensību centru un brīnumiem, ka pēkšņi „māju” sajūta palīdzēs savākties rīta posmam.

 

Rīta velorogainings. Karte JS, jauna, bet mērogs 1:66000. Finišs līdz 12:00.

Noguruma pakāpi jau raksturo mūsu neizpratne, kur tad ir karte, varētu sākt plānot? ;)  Izrādās mēs paši pa gabaliņiem tač jau esam savākuši  un noglabājuši tos drošā vietā kaut kur somā … Saliekam, salīmējam puzzli.. Viens skaists variants ar tālajiem , vērtīgajiem punktiem ir,  laiks arī ir diezgan daudz, bet… pirmkārt uznāk bažas par nogurumu. Jo ātrums jau tika pazaudēts, ka nepazaudējam arī vispār spēkus… , kā arī tālie punkti izskatās tādi, kur var arī ieberzties un nepagūt atpakaļ. Sākam plānot mazliet piezemētāk, lai gan īstenībā jau vispār vairs negribas nekur braukt. Tomēr savācamies un braucam. Pirmo izvēlamies ņemt tuvāko 144kp, bet kā par nelaimi neņemam vērā salīmētās puzzles specifiku… novirze vai iztrūkstoši pa pāris mm var  izvērsties par  neizpratni un kļūdu. Šķita, ka viss ir tā kā jābūt, bet KP nav… pavazājāmies, pavazājāmies…, pamanījām nogāzē iesietu marķējuma lentu, bet kad piesienoties izbraucām ārā uz nākošo piesaistes punktu, bijām jau gandrīz pārliecināti, ka KP ir nozagts;)  Maršruta apraksta pirmā lapa bija atstāta SC, tā nu pat nepazvanījām orgiem, bet devāmies tālāk. Līdz nākošajam – 141Kp vēl aiznavigēju, bet tad diezgan labprātīgi atdevu vadību Andra rokās, pārlikām planšeti un devāmies tālāk. 140KP jau vilkos pa nopakaļu, kļūst ar vien grūtāk, miegs nāk arvien vairāk. Kartes lasīšana tomēr dod kaut kādu koncentrēšanās lādiņu un piesaisti situācijai, tu zini, cik tālu, ko dari, ko darīsi…

 

 

Ceļš uz 136,137KP apkārt Pāces purvam tāds smuks un mīlīgs, mazliet kā pasakā… lēnām iegrimstu snaudā;)))… Ģirts piestumj un jau iedrošina, lai guļot!,- viņš pieskatīs lai neieguļu grāvī.. Kopsavilkumā: pēdējā posmā – pietrūka spēka.  Pabeidzam jau īsi pēc 11tiem.  Iespējams, ka vajadzēja izmantot pastaigāšanās posmu, lai arī pa slapjumiem.. jo velo apjoma maksimums laikam tika sasniegts pirms mača beigām.

Paldies lieliskajai komandai.. Ģirtam par bildītēm un patstāvīgi sajūtamo atbalstu, Henrijam par palīdzēšanu itvisur tikt augstāk nekā varu, Andrim – par nenogurstošo risinājumu meklēšanu un azarta uzturēšanu. Bija smagi , bet forši!

 

Dina Zobena

 

Bilžu galerija