Ir agrs svētdienas rīts. Ar sarunām kavējam laiku vilciena vagonā. Tantuki neapmierināti ar mūsu riteņiem, kuri aizšķērso lielāko daļu ejas, taču tādus sīkumus neņemam vērā. Austošā diena un sagaidāmais brauciens spārno.

Padomā jau pasen lolots pasākuma plāns – izbraukt pa Rīga – Ērgļi bijušo vilciena maršrutu. Vilciens tas pats, par kuru stāsta, ka cītīgi minot, varējis salikt pat riteņbraucējs. Viss, kas palicis no šīs godības, ir pademolētas stacijas būdas un dzelzceļa uzbērums. Sliedes jau sen kā izčibējušas, gulšņi nošķūrēti vai salikti pa malām čupās. Tā vietā ir iegūts diezgan labas kvalitātes zemes ceļš, uz kura manāmas laukiem raksturīgu transportlīdzekļu pēdas, kas atsevišķos posmos ievērojami ceļ riteņbrauciena grūtības pakāpi. Sākotnēji bija doma startēt no Rīgas ar riteņiem un, izbraucot caur Ērgļiem, finišēt Pļaviņās, taču pieņēmām, ka mīšanās uz māju pusi būs motivējošāka, tādēļ jau ap 10:00 trijatā (Es, Henrijs un Ģirts) esam uz Pļaviņu perona.

Vēl tik daži priekšdarbi, un brauciens var sākties. Jāpiebilst, ka pa ceļam esam nolēmuši paķert arī tuvākos geokešus. Līdz Ērgļiem ap 30 km un 2 geokeši… Spriežam, ka tā ap 12:00 varētu uzsākt mīšanos pa dzelzsceļu. Saule, kas cerīgi ausa, nu ir pazudusi aiz mākoņiem, un kā izskatās, tad tik drīz arī nebūs manāma. Taču diena ir rudenīgi patīkama, un mīšanās sokas.

Sasniedzam pirmā geokeša atrašanās vietu – diezgan iespaidīga skata muiža. Staigājam pa izdemolētajām telpām: pussagruvušas kāpnes, izdauzīti logi, piloši griesti, pat flīģelis ir atstāts nolemtībai. Pārejām uz ēkas sagruvušo daļu, lienam zem pagraba velvēm, taču punktu neizdodas atrast. Štrunts par viņu, ilgāk nekavējamies un laižam tālāk.

Ik pa laikam kāds nopietnāks paugurs, kas liek ātrumslēgiem un pulsam strādāt ātrāk, tad atkal kāds feins nobrauciens. Sasniedzam otru geokešu jau pie pašiem Ērgļiem – reiz bijis postaments tankam, nu vairs tik lieliska slēptuve nelielam slēpņotāju prieciņam, kas sākotnēji tiek pamests malā, jo nelīdzinās ierastajai geo tarai. Izmeklējam krustu šķērsu, bet vēlreiz pārlasot aprakstu saprotam, ka minētais priekšmets ir īstais! Visu cieņu slēpņa licējam!

Te arī klāt Ērgļi. Atrodam tuvāko kafijotavu un nolemjam nedaudz atvilkt elpu pie krūzes karsta dzēriena. Atskaites zvans mājniekiem par mūsu statusu. Pietam, kā izrādās, tad Rīgā saule spīd pilnā sparā, bet pie mums joprojām pelēkums… Nu ko, būs motivācija cītīgāk mīt mājup.

Foto mirklis pie Ērgļu stacijas ēkas, un brauciens turpinās. Sākums visai daudzsološs – ātrums turās ap 24 km/h. Sāk parādīties pirmie „trepes” posmi, arī pa kādai traktora špūrei, kas bauciena atmosfēru padara daudz jautrāku, vismaz ir par ko pašķendēties. Arī dzīvā daba mūs pagodina, jo ik pa laikam uzbērumu šķērso kāds stirnveidīgo bara pārstāvis, vai arī aizsprinto zaķis. Vienā vietā var redzēt, kā vietējie izrāda neapmierinātību par garām braucošajiem miera traucētājiem – visa uzbēruma platumā izrakts grāvis un nogāzts koks. Brauciens ar mašīnu šeit arī beigtos, bet par laimi mums tā nav problēma: pasitam rumakus padusē un veikli pārvaram šķērsli.Turamies pie apņemšanās safočēties pie katras stacijas. Tās gan vietām ir diezgan grūti atpazīt, jo viss, kas palicis, labākajā gadījumā ir nosaukuma šilte vai perona paliekas.

Izmetam 2 km loku līdz tuvākam kešam ar nosaukumu „Ģenerālis Bangerskis”. Slēpnis labi noslēpts tilta barjerā, jo ar pirmo piegājienu neatrodam. Turpinām mīt pa dzelzceļa taisni. Ātrums jau nokritis ap 15 – 18 km/h, jo smiltis ir nepielūdzamas. Šķērsojam dzelzceļa tiltu pār Līčupi, kas izskatās visnotaļ iespaidīgs. Spriežam, ka šī vieta ir kā radīta, lai izveidotu kādu speciālo uzdevumu vai vismaz kontrolpunktu piedzīvojumu mačos.

Nevarētu teikt, ka brauciena laikā pavērtos kādas iespaidīgas ainavas, jo lielāko daļu brauciena mūs ieskauj krūmāju un meža masīvi. Interesants geokešs ir Ķeipenē, kur izveidotas savdabīgas mākslas instalācijas kino cilvēkiem. Pirms Kangariem pāris kilometrus garš posms, kurš praktiski nav braucams, tādēļ, lai arī negribas piekāpties, nākas mīt pa blakus esošo ceļu. Kājas jūtami nogurušas, jo iekrājušies jau veiktie kilometri, un arī ceļš vietām nav tas pateicīgākais riteņbraukšanai. Sasniedzam Rīgas apvedceļu. Uz dzelzceļa tilta pār mazo Juglu satiekam paziņas no „Salaspils Zīriņiem”, kuri izlūko vietas gaidāmajiem mačiem „Āķis 2010”. Pārmijam dažus vārdus un turpinām ceļu jau pa sliežotu uzbērumu. Nu jau braukšana paliek arvien komplicētāka – sliedes, gulšņi, un drīz arī tumsa klāt. Apkārtne paliek arvien industrializētāka, un ceļš nebraucamāks, līdz ar to arī braukšanai jāmet miers. Izkuļamies uz Katlakalna ielas un vēl nedaudz pacietīgas mīšanās, un mājas, mīļās mājas arī klāt!

Diena pavadīta godam! Odometrs rāda tuvu pie 150 km, kas, manuprāt, ir tīri labs veikums. Runājot par izvēlēto maršrutu – vienreiz izbraukt noteikti ir vērts, bet par otru reizi vēl padomātu. Līkumaini lauku ceļi un kāda senleja noteikti ir saistošāka, taču viss atkarīgs no foršas kompānijas, jo tad arī ceļš kļūst baudāms. Tiekamies piedzīvojumos!

Raksta autors: Edgars

www.koksinels.lv