Nu jau gads kā apkārt kopš Somijas geo medībām. Laikam tādēļ arī nolēmām sastiķēt otro dubli šim pasākumam, tikai šoreiz pie mūsu aizjūras kaimiņiem – Zviedriem. Salīdzinoši lētās aviobiļetes sagādājām jau laikus, kā arī par pasākuma saturu vairs šaubu nebija – naksnīga pastaiga no keša uz kešu, baudot ziemas burvību.

 

 

Apstākļi neļāva lauzt tradīcijas, un četru cilvēku kompānijas vietā ceļā devāmies trijatā. Tik Gintu iemainījām pret Ģirtu. Tīma nosaukums palika izsenis pārbaudītais – “Piloti”, un kā izteicās Ģirts, tad ar šādu nosaukumu varētu nospīdēt Boeinga stūrēšana… Tas gan izpalika, toties ziemu Skandināvijā gan iečekojām.

 

 

Pasākumam sagatavojāmies godam. Šeit būtu jāuzteic Henrijs, kurš nomenedžeja līdzi ņemamo suvenīru sagādi un maršruta kartes izstrādi. Ceļā devāmies nodrošinājušies ar nozīmītēm un uzlīmēm, kas bija gatavotas kā reiz šim pasākumam un kuras grasījāmies atstāt zviedrēnu kešos. Tad vēl ,protams, sūcenes (Henrija jaunvārds ledenēm), termosi ar karstu dziru, vistu kājiņas un vafeļtorte “Rebeka” (turbovafeles izpalika) – tas viss proviantā.

 

Sestdienas rītā soma jau sakrāmēta, vēl tikai paķeru pāris kāpšanas cilpas – tas “na vsjakije gorjačije”. Ceļā uz lidostu Henrijs filozofē, ka šis pasākums neesot gana skarbs. Doties ceļā, piemēram, bez naudas un jebkāda ekipējuma, un varbūt pat bez atpakaļ ceļa biļetēm – lūk, tā varētu būt štelle!

 

Lidmašīna, kā tas nereti mēdz gadīties, kavējās, bet viss pārējais kā pa diegu. Lai cik tas arī nebūtu jocīgi, šī ir mana pirmā ciemošanās reize Zviedru zemē. Patiesībā prieks, ka tā tāda nestandarta vizīte, jo pilsētu un arhitektūras šedevru apbrīnošana nav mums padomā. Skavstas termināļa kafūzī izklājamies ar mantām uz galda un, pievēršot apkārtējo neviltotu uzmanību, krāmējamies, un pakojamies pārgājienam. Somas uz pleciem, bahilas kājās un vēl tikai kop bilde pie lidostas karogiem, un piedzīvojums var sākties.

 

Pirmo kešu Henrijs nonavigē veikli- tas paslēpts netālu no lidostas, pie aviācijas muzeja ēkas pamatiem. Tālāk, meklējot taisnāko ceļu, iemaldamies vietējo pagalmā- tāda drusku muļķīga sajūta tā slaistīties gar svešiem īpašumiem. Par laimi viena no lietām, kas raksturīga Zviedrijas laukiem un ko ievērojām arī pagājušajā gadā Somijā, ir tas, ka vietējie netur suņus garāmgājēju apriešanai. Kā vēlāk uzzināju, tad vietējā likumdošana aizliedz turēt suņus ķēdē, kas laikam tad arī ir iemesls, kādēļ mums izpaliek rejošo draugu pavadījums. Nāk prātā LV idille, kur pamēģini tikai naktī ar velo nobraukt gar kādu lauku ciematu vai viensētu – labākajā gadījumā tiksi noriets, sliktākajā – uzmani stilbus!:)

 

 

Izmaldījušies no pagalma uzņemam šortkatu gar lidostas sētu. Protams, sniegs vietām ir pat pāri ceļiem tā kā doma ir ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa. Diena izdziest, bet mūsu pārgājiens tikai sākas. Tālāk metam palielu loku, lai nokļūtu līdz dambim, jo maršrutu aizšķērso upe. Sākumā bija panaiva cerība to šķērsot pa neesošo ledu, bet tā tiek ātri atmesta. Ejam pa tumšām lauku ainavām. Pārsteidzam vienu vietējo onku uz lauku ceļa, kas savā mēlē kaut ko saka mums. Tā, kā īsti nesaprotam ko, tad darbojamies pēc Madagaskaras pingvīnu principa: “Just wave and smile boys, just wave and smile!” Laikam tomēr esam drusku neierasti šai klusajai lauku videi, jo, kad fočējamies uz vienu lauku māju fona, par mums ieinteresējās šo māju saimniece. Kas tādi esam un ko te meklējam? Atvainojos par miera traucēšanu un saku, ka esam orientieristi. Laikam ar šo atbildi ir gana un varam turpināt savu ceļu. Saīsinot ceļu līdz dambim, dodamies pa it kā aizsnigušu ceļu. Ejot sanāk tāda spēle ar savu svaru, jo vietām izdodas sevi noturēt uz sērsnas, bet citur- iegrimstu līdz stilbiem. Tādā stilā aizklumburējuši līdz dambim, dodamies pāri gājēju tiltam. Dzirdams kā zem kājām, lejā mutuļo spēcīga straume. Njā, tā nav tā upe ko gribētos forsēt ziemā – pie sevis nodomāju. Tālākais ceļš līdz otrajam kešam ved gar šoseju līdz kādam senkapu laukam, kura malā, tad arī meklējams slēpnis. Diemžēl nesekmīgi, jo viss sniegā segts, bet apraksts vēsta tikai to, ka jāmeklē pie roots. Paspārdām ciņus un sniegu ap tiem, bet nekā… Nu ja nav, tad nav.

 

 

Dodamies pēc nākamā pa ceļu, kas ved dziļāk mežā.. Ceļš izbeidzās pie mājām, un tālāk brienam biezoknī pa zvēru takām līdz atduramies pie paplata grāvja, kuram jātiek pāri ar enerģisku lēcienu, jo lai arī pieturējies sals, ūdeņi ir aizsaluši nepārliecinoši. Klāt arī slēpņa meklēšanas vieta. Kad domājam, ka arī šis būs jāpieskaita pie neatrastajiem man visnotaļ nejauši izdodas uziet meklēto. Balta pudele ar pāris štruntiem tajā. Atzīmējamies blociņā. Domāju, ka droši var mūs vērtēt kā eksotiskākos viesus šī geopunkta kontā. Nolemjam, ka tas ir jāatzīmē ar vakariņu pauzi, tādēļ tiek notiesātas līdzņemtās vistu kājiņas un pie tējas kāds gabals “Rebekas” arī ir pa tēmu.

 

Ar paēduša cilvēka sajūtu, tas solis ir krietni brašāks un tālākais ceļš ved pa paugurainu meža ceļu līdz parādās apdzīvotākas vietas. Prefekti izskatās ziemsvētku noskaņās iegrimušās mājas. Var jau būt, ka Rīgā tika izgudrota Ziemassvētku eglīte, taču svētku noskaņa gan ir radīta Skandināvijā. Sniegbalts klusums, gaiši logi un kāda smalka lampiņa. Šķiet tieši māju vienkāršība un sakoptā apkārtne ir šīs noskaņas atslēga. Vietā, kur ceļš sazarojas, izvietots pastkastīšu stends un lākturis ar dzīvu sveces liesmu tajā. Neparasti mājīgi izskatās šī gaismas instalācija tumšajā naktī.

 

Tā ejam savu ceļu no keša uz kešu. Diemžēl viss ir slēps sniegā un ledū tā, ka neizdodas atrast nevienu slēpni. Bet tas ir sīkums, jo vietām GPSs mūs izved klinšainu pauguru virsotnēs, no kurām paveras skaistas naksnīgas ainavas. Tas, ka slēpņi mēdz atklāt šādas interesantas vietas, kuras citādi visdrīzāk paliktu nepamanītas, arī ir šīs nodarbes burvība.

 

Nakts vidū ieklīstam NykÖping`as priekšpilsētā. Sajūta pat nedaudz spocīga, it kā cilvēki būtu vienkārši izgaisuši. Ielas izgaismotas, bez neviena gājēja, praktiski katrā logā ir kāda gaisma vai TV zilā ekrāna kustīgā bilde, taču cilvēkus nemana. Paliek, arvien, vējaināks un sāk puteņot. Caur piepilsētas krūmiem aizlīkumojam līdz vēl vienai virsotnei, no kuras paveras skaists tāls skats uz lidostu. No geopunkta ne miņas, toties, baudot ainavu, ieturam naksniņu pauzi. Sausais musli batoniņš garšo diezgan briesmīgi, bet kalorijas vajag, tādēļ mērķtiecīgi noloku to. Piebeidzu arī atlikušo tējas krūzi. Secinu, ka esmu drusku vieglprātīgi rēķinājies ar dzeramo, jo soļojamā vēl daudz, bet dzeramais jau beidzies.

 

 

Mēģinām vēl izrakņāt vienu kešu kanālmalā, bet tā arī tas paliek labi apslēpts. Sāk jau likties, ka zviedriem ir populāri likt viltus kešus un vazāt aiz deguna tādus varoņus, kā mēs, jo tā arī vairs nevienu neatrodam. Izmēģinām vēl laimi pie kāda pagraba jebšu bunkura. Lukturīša stars izgaismo pamitru telpu ar velvjotiem griestiem. Turpat netālu no ieejas zemu kokā samanām putnu būrīti, kuram aiztaisīta lidoņu eja. GPS arī rāda šo kā aptuveno vietu, tad nu mēģinām to dabūt vaļā. Tā jau pastulbi kaut kā – trīs pieauguši džeki čakarējas gar strazda hauzi. Tā, kā vaļā nav dabūjams, tad metam mieru. Tālākais ceļš ved caur mežainu apvidu, pāri kraujai, pa dzelzceļu, gar skaistu lāstekām noaugušu krauju un uz vietējo garāžu kooperatīvu.

 

 

Pa šo laiku jau sasnigusi manāma sniega kārta un apkārt viss balts un pūkains. Izspraucamies cauri mikrorajonam un nonākam pie Staķika durvīm, taču zviedriem acīmredzot nepatīk agri celties, jo viss vēl slēgts. Vilinoši izskatās arī maķīša izgaismotais stāvs, bet arī šī bode vēl ciet. Uzņemam virzienu uz lidostu – tiesa gan ar palielu loku, jo šortkati ir tikai caur pieputinātiem mežiem. Jūtu, kā mana ziemas jaka paliek arvien smagāka no slapjā sniega. Nepatīkamais pretvējš, sāpošais celis, nogurums un miegainais prāts dara pārgājienu arvien grūtāk baudāmu. Cenšos domas novirzīt uz patīkamām lietām un siltāku klimatu.

 

 

Uz brītiņu apsēžamies uz soliņa autobusa pieturā. Pārņem pilnīgs prāta miers un miegs veļās virsū. Esam aizkūlušies līdz šosejai, kur ir izvēle- doties ar līkumu pa šoseju uz lidostu vai izmēģināt kartē zūdošu ceļu cauri mežam. Protams, pasākums nebūs nobeigts godam, ja nebūsim iepērušies sniegā līdz viduklim. Tieši tāda izrādās meža pastaiga: sākotnēji it kā normāli brienams ceļš, bet vēlāk jau tā, ka knapi kājas var pacilāt. Šķērsojot mežā izbūvētu šautuvi, pārvarot šaubīgi aizsalušus grāvjus, ar nu jau tradicionālu bridienu gar bezgalīgo lidostas žogu noslēdzam mūsu pārgājienu terminālī. Un labi, ka tā, jo mani zābaki un jaka ir caurmirkuši.

 

Izklājamies pie galdiņa, kas ir tuvākais radiatoram, žāvējam drēbes, cīnāmies ar miegu neērtos beņķos un gaidām reisu mājup. Kešu bilance gaužām bēdīga – no 18 atrasti 3! Nokātots arī tā ap 50 km, bet tā, kā patīkamā noguruma un gandarījuma sajūta šajā bilancē nav iekļauta, tad vērtējot pēc pozitīvo emociju skalas – bilance ir mūsu pusē! Paldies maniem ceļa biedriem un tiekamies jau jaunos piedzīvojumos!

 

 

 

 

Raksta autors: Edgars

www.koksinels.lv